Kūl

Cilvēkiem ir kaut kāda tizla īpašība - viņi negrib vai nevar runāt tad, kad būtu jārunā, bet runā (pie tam par daudz runā) tad, kad to nevajadzētu darīt. Tam, kam ir otrādi ir galīgi paveicies, bet es nevienu tādu katrā ziņā nepazīstu. Piemēram, kad vajadzētu norunāt kādu runu publiski, nu nevienam to negribas darīt, dažreiz arī nesanāk. Vai arī, kad runājama ar kādu cilvēku, bet pēkšņi, še tev, vairs nav par ko runāt, bet tu zini, ka vajadzētu, un tad abi izmisīgi savā galvas caurvējā meklē vāŗdus, un ja arī atrod tad katrā ziņā diezgan nesakarīgus. Un ir tādi, kas vienkārši nemēdz noklusēt savas domas, piemēram tā sieviete, kas mēģināja ar Signi pastā uzsākt dialogu par kaut kādu, viņas prāt, netaisnību, kad "man liekas mūs te vienkārši kaitina" (vai kaut kā tamlīdzīgi). Nu labi, ko nu par to.
Šodien nogulēju mājās, pie tam, izrādās, bezjēdzīgi. nu labi, varbūt jēdzīgi, matemātikā nebija jāraksta kaut kādas mistiskās X teorēmas. Valdiņ, c'moon, tas ir ļauni. Laukā to putekļu mākoni nemaz nevar redzēt, vienā ziņā jūtos vīlusies, gaidiju kaut ko vismaz mākonim-parastajam līdzīgu.
Nu labi, nekā laikam vairāk nerakstās.