Tā nu mēs ar Annu sākām runāt pie tējas krūzes. (tad jau labākās sarunas vedas) Runājām par krāsām, par to kā labāk sagriezt "AK!" portretu, vilkām plusus un mīnusus, saskaitījām daudz, daudz tos plusus, bet visiem kaut kā pāri vilkās viens liels, švaki saredzams mīnuss, nezinājām no kurienes viņš tāds nāk. Tad domājām, kā lai no tāda tiek vaļā. Un Anna pareizi pateica - pašiem vajag radīt jaunas lietas, nevis mēģināt sekot jau esošajām un gatavajām. Bet viegli jau pateikt, tagad jādomā. Diemžēl lieta, kas mani vis vairāk izpumpē ir radošums, ja man kaut ko vajag izdomāt, nu tā, no nulles, tad tas prasa daudz. Bet savā ziņā man tas patīk, var just, ka kaut kas ir darīts, ka nēesmu visu dienu palaidusi pa vējam. Laiks domāt ...
Visam tam cauri, kas noticis šovasar es izvirpuļoju vienā lielā lidojumā, viss sākās ātri un izčibēja vēl ātrāk. Labi, nav jau tā, ka viss cauri un rīt skolas soma plecos,vēl jau Zabadaks gaida 28tajā. Bet vienalga, tas bija ļoti ātri, un ir noticis tik daudz, ka man vajadzētu visu sākt kārtot un apdomāt, bet tam nav laika, jo no visa notikušā rodas jaunas un jaunas lietas, kurām jāatrod vietas plauktiņos. Vāu, laikam izsakos tā, ka tikai pati saprotu, ko gribu teikt, bet man to vajag izsacīt. Suņa murgi? Drīzāk kaķa, bet lai nu būtu.
Varu pateikt, ka tagad uz Dearty Deal sienas ir mana pieneņpūka, Paula, tavējai ir māsa, bet ne pārnēsājama. Manā somā stāv sagriezts kartons, kas vēl vakar bija vesela glezna, bet nācās sadalīt. Šodien izkāpelējos pa klintīm un apskatīju skaisto Latviju. Rīgā nav kurpju ar papēdi, kas būtu zemāks kā 11 centimetri (negribu būt debesskrāpis). Mans telefons ir nesalabojams un esmu palikusi bez mūzikas un nenoteiktu laiku. Ir vēsi!
Jānobeidz šis murgojums, bet tas bija tieši tik murgains, cik murgaina tagad ir mana galva, vismaz tur vairs nav caurvējš, bet ceļas kaut kas uz orkāna pusi, par vētru saukt negribās... nav jau TIK traki.
svētdiena, augusts 22, 2010
ceturtdiena, augusts 12, 2010
Kimieši
Uzliekam fonā lūdzu kaut ko no Imanta Kalniņa, tas tā noskaņai.
Sākšu ar to, ka ir jāiedomājas situācija - tu sēdi uz maza balkoniņa, iespējams, 4tajā stāvā, esi saspiests starp vairāk kā 10 cilvēkiem un fonā skan Imanta Kalniņa dziesmas. Ir tāds rīts, par kuru visi saprot, ka pēdējais. Visi domā par vienu un to pašu (detaļas var atšķirties) un saprot, ka ir tieši starp saviem cilvēkiem, tādiem, par kuriem tiešām var teikt - savējie, manējie, mūsējie. Un uznāk lielā skumja. Tieši tad tu saproti, cik labi ir un bija.
Mēs visi braucām mācīties uz pareizo pusi pagriezt objektīvus un pareizajā laikā nospiest slēdzi, bet iemācījāmies 1000reiz vairāk, par to, kā pareizi taisīt stencilus uz krekliem, tā lai neizplūst, kā top hennas tetovējums, ka pērkot vilciena biļeti "12 uz Rīgu" var dabūt atlaidi, ka sitot vēdeklīšus visiem reizē rodas forša skaņa, ka kaķi IR māksla (!!!), ka outlet alkohola veikals Andrejsalā strādā tikai līdz 18:30 , ka mēdz notikt arī mazi brīnumi - fotoskolai, esot pavisam citā pilsētā vajag lai kāds viņus nobildē un tieši garām nāk modes fotogrāfs, paldies, Vladimir, ka Kārumā nepietiek tualetes papīra, dažs labs pat iemācījās kā pareizi uztīt cigareti un visi sapratām, ka cilvēki, kas ir pazīstami 7 dienas var justies tā it kā pazītu viens otru jau mūžību.
Man tiešām tiešām ir liels prieks, ka neesmu vienīgā, kas grib ar visiem ātrāk satikties. Un vispār, jūs brauksiet pie manis ciemos uz manas omas neapdzīvoto dārza mājeli, kur mēs cepsim desiņas un taisīsim šausmīgi daudz bildes. Vai nu manā dzimšanas dienā (10. oktobrī) vai kaut kad siltākā laikā - jūsu izvēle, bet gaidīšu vienmēr. Un ja man paveiksies - tiekamies pirmdien!
Bet tu neskumsti - ņem zaldātiņus!
Nāc uz manām trepēm - spēlēties!
Es tagad varētu daudz daudz daudz reiz atkārtot "paldies jums par visu", bet tas droši vien būtu lieki, tā pat visi esam viens otram pietiekami pateicīgi, bet kad mēs ar Madaru izdosim to grāmatu, par kokteiļiem no nekā, jūs visi būsiet pirmajā lapā pie pateicībām! (Gan jau Modžo/Mohito neiebildīs, ko?) Un Zanda - es tagad cītīgi meklēju Metric dziesmas!
Man gan aizkustinošās runas nepadodas, nu labi man vispār runas nepadodas (tas pierādījās intervijā pēc izstādes, ceru, ka neviens to nedabūs dzirdēt), bet te nu bija mans mēģinājums. Tad nu atrodiet katrs savu 11to dimensiju (dibensiju), vai arī iesim meklēt kopā.
Tas arī būtu kind of viss.
Sākšu ar to, ka ir jāiedomājas situācija - tu sēdi uz maza balkoniņa, iespējams, 4tajā stāvā, esi saspiests starp vairāk kā 10 cilvēkiem un fonā skan Imanta Kalniņa dziesmas. Ir tāds rīts, par kuru visi saprot, ka pēdējais. Visi domā par vienu un to pašu (detaļas var atšķirties) un saprot, ka ir tieši starp saviem cilvēkiem, tādiem, par kuriem tiešām var teikt - savējie, manējie, mūsējie. Un uznāk lielā skumja. Tieši tad tu saproti, cik labi ir un bija.
Mēs visi braucām mācīties uz pareizo pusi pagriezt objektīvus un pareizajā laikā nospiest slēdzi, bet iemācījāmies 1000reiz vairāk, par to, kā pareizi taisīt stencilus uz krekliem, tā lai neizplūst, kā top hennas tetovējums, ka pērkot vilciena biļeti "12 uz Rīgu" var dabūt atlaidi, ka sitot vēdeklīšus visiem reizē rodas forša skaņa, ka kaķi IR māksla (!!!), ka outlet alkohola veikals Andrejsalā strādā tikai līdz 18:30 , ka mēdz notikt arī mazi brīnumi - fotoskolai, esot pavisam citā pilsētā vajag lai kāds viņus nobildē un tieši garām nāk modes fotogrāfs, paldies, Vladimir, ka Kārumā nepietiek tualetes papīra, dažs labs pat iemācījās kā pareizi uztīt cigareti un visi sapratām, ka cilvēki, kas ir pazīstami 7 dienas var justies tā it kā pazītu viens otru jau mūžību.
Man tiešām tiešām ir liels prieks, ka neesmu vienīgā, kas grib ar visiem ātrāk satikties. Un vispār, jūs brauksiet pie manis ciemos uz manas omas neapdzīvoto dārza mājeli, kur mēs cepsim desiņas un taisīsim šausmīgi daudz bildes. Vai nu manā dzimšanas dienā (10. oktobrī) vai kaut kad siltākā laikā - jūsu izvēle, bet gaidīšu vienmēr. Un ja man paveiksies - tiekamies pirmdien!
Bet tu neskumsti - ņem zaldātiņus!
Nāc uz manām trepēm - spēlēties!
Es tagad varētu daudz daudz daudz reiz atkārtot "paldies jums par visu", bet tas droši vien būtu lieki, tā pat visi esam viens otram pietiekami pateicīgi, bet kad mēs ar Madaru izdosim to grāmatu, par kokteiļiem no nekā, jūs visi būsiet pirmajā lapā pie pateicībām! (Gan jau Modžo/Mohito neiebildīs, ko?) Un Zanda - es tagad cītīgi meklēju Metric dziesmas!
Man gan aizkustinošās runas nepadodas, nu labi man vispār runas nepadodas (tas pierādījās intervijā pēc izstādes, ceru, ka neviens to nedabūs dzirdēt), bet te nu bija mans mēģinājums. Tad nu atrodiet katrs savu 11to dimensiju (dibensiju), vai arī iesim meklēt kopā.
Tas arī būtu kind of viss.
Abonēt:
Ziņas (Atom)