Par sīkumiem un lielākām lietām

Dr.lv runāšanas sadaļu parasti apskatīju reti, bet tā kā draudzīgajā portālā ir izmaiņas tā pati lec sejā, runājot - lasi mani, vai arī ej tālāk bezjēdzīgi sēdēt twitterī, tava izvēle. Manā priekšā bija šāds teikums - Asaras acīs,bet tu skaties un izliecies, ka dzīve ir vienkārši lieliska., nedaudz patinot uz leju izlasīju kaut ko tieši tik pat 14gadīgas meitenes rakstītu - Neiemīli mani šodien,ja nespēsi mīlēt arī rīt. Sāku domāt ko tas cilvēkam izmaina, kad burvīgi aizkustinošais domu grauds tiek ieteikts citiem. Domāju nenozīmīgas domas, kas (kā tas pēdējā laikā bieži notiek) nonāca pie Vangas pareģojumiem, zemestrīcēm un kariem. Katram cilvēkam dzīvi visvairak apgrūtina dažādi notikumi (tīri loģiski, ko?), protams, mēs saprotam, ka ir globāli svarīgās lietas, iepriekšminētās dabas katastroas u.c. Bet ar visu to apziņu lielākās šausmas ir iešana pie zobārsta, lielākā problēma ir pārāk plāna sega ziemā vai oda uzbrukumi, kamēr tu mēģini aizmigt, viss cits tajā brīdī ir maznozīmīgs.

Katram ir savas robežas, kuras ne par ko negribam pārkāpt un dzīves laikā tās bīdās ar vien tālāk un tālāk.. līdz, nu līdz kam nu mūs noved. Tā ir arī ar tiem runā sadaļas runātājiem, viņu dvēseļu krēslas ir šā brīža pasaules centrs, bet, diemžēl, kaut kad tomēr pienāk laiks paplašināt robežas, saņemt stirpāku triecienu. Atceros, ka man bērnības lielākā vēlēšanās bija, kaut mežos nebūtu mušmiru, lai varētu ņemt un griezt visas sēnes, nešķirojot un nebaidoties paņemt indīgo, nu re, maza bērna lielākais apgrūtinājums - indīgo sēņu esamība. Un ja mēs tagad padomātu par kādu, kurš izdzīvojis Japānas zemestrīces/cunami, viņa robežas noteikti ir ļoti tālau, viņš noteikti novērtē iespēju naktī dzirdēt odu un vispār - dzīvot. Jā, garšs muļķīgs teksts, bet par to es tagad domāju.

Pēdējā laikā sanāk domāt ļoti daudz, par fundamentālām lietām, vispār par to, cik ļoti savādi viss pēkšņi liekas. Tas viss jau ir atrunāts un par to ir lasīts daudz, bet arī man liekas, ka mēs kaut kam tuvojamies. Visi var pieņemt to, ka viņu personīgās pasaules gals kaut kad pienāks, varbūt drīzāk kā gribētos, bet līdz pašiem dziļumiem neviens to neatzīst, paliek tā doma - nu c'moon, tas nav reāli, tā nebūs. Man ir tieši tā pat, un paskatoties uz visu no malas protams sāk palikt bail, vis vairāk par to, cik daudz kas nav izdarīts un tādā garā. (Tagad varētu uzskaitīt aizkustinošu sarakstu, bet nē).

Nezinu kādu, kas tiešām uztrauktos par vispārējo pasaules galu vairāk kā par savas personīgās izbeigšanos. Ja nu vienīgi tas cilvēks ir cieši nolēmis pārdzimt par kādu krabi vai susliku, nu - iedzīvoties nākamajā dzīvē. Tas var pienākt jebkad, bet visi tie pareģojumu mēģina konkretizēt datumu, spiedīgi un stresaini.

Tomēr, par laimi, mums labi sanāk nedomāt par lielām lietām, kas strauji tuvojas (piemēram par briedi ceļa vidū, braucot ar 180 km/h). Cilvēks atkal pasmejas, ieraugot apģērbtu sunīti, pasmaida dzirdot uzslavu un baidās, ejot pie zobārsta. Ir tādi, kas laicīgi paslēpjas pazemes bunkuros, un ir tādi, kas turpina dziedāt un dejot un neko tā īsti negaida, kas būs būs. Mēs baidāmies no nezināmā, bet visā savā stulbumā esam pietiekami gudri, lai nepievērstu tam uzmanību. Nekdienišķš laiks liek padomāt par sīkumiem, novērtēt sev sniegtās iespējas. Es ceru, ka cilvēki kaut nedaudz mainīsies, padomās par mirkli un nedaudz arī par mūžību. Mans kaķis, laikam, arī kaut ko vēlas teikt, aktīvi bradā pa klaviatūru, tas laikam nozīmē, ka pietiek rakstīt.

Šodienas sajūta

Fonā skan Florence + The Machine - Cosmic Love, tas kaut kā forši izpauž šodienas sajūtu. Man šodiena patika, ar visu to, ka mums lika skriet 2 apļus un pēc tam vēl 4. (Robčikam šad tad parādās īvil smāil)
Sēdējām pie Mārtiņsalas glābējtornīša un apdomājām, to, kas ir noticis, notiek un, kas varētu notikt. Tā tīri mierīgi, ar nedaudz dūmiem gaisā, bet tie jau sen man vairs netraucē. Un šūpojoties lielajās šūpolēs atcerējos, ka man taču bija bail no augstuma.
Beidzot saņēmos un, nežēlojot naudu, nopirku tās fotofilmiņas, it kā jau opim, tai dzimšanas dienā, bet vēlāk tās tāpat nonāks manā lietošanā. Un tikai nesen uzzināju, ka viņš ir TIK labi bildējis, nu tā, uhh. Un Rūča izdomāja labāko ideju, izstādē nonāks arī viņa bildes, tam nedrīkst ļaut tā vienkārši pazust.
Stereomood nomierinošie gabali silda. Uz galda stāv lapeles, skaitā ap pieci, un uz katras ir vairāki atgādinājumi, nekad agrāk man nav bijis tik daudz jāatceras un tik daudz jāapņemas izdarīt. Grūtākais būs atlasīt fotogrāfijas izstādei, ar manu viedokli te nepietiek, pirmā izstāde, cik nu nopietna, bet es gribu tā, lai IR skaisti. Nu tad vēliet man veiksmi izvēlē, tas tomēr ir pats galvenais. Rezultāts jau pats par sevi runās ..

Ķep ļep, atkal

Tā nu mēs ar Annu sākām runāt pie tējas krūzes. (tad jau labākās sarunas vedas) Runājām par krāsām, par to kā labāk sagriezt "AK!" portretu, vilkām plusus un mīnusus, saskaitījām daudz, daudz tos plusus, bet visiem kaut kā pāri vilkās viens liels, švaki saredzams mīnuss, nezinājām no kurienes viņš tāds nāk. Tad domājām, kā lai no tāda tiek vaļā. Un Anna pareizi pateica - pašiem vajag radīt jaunas lietas, nevis mēģināt sekot jau esošajām un gatavajām. Bet viegli jau pateikt, tagad jādomā. Diemžēl lieta, kas mani vis vairāk izpumpē ir radošums, ja man kaut ko vajag izdomāt, nu tā, no nulles, tad tas prasa daudz. Bet savā ziņā man tas patīk, var just, ka kaut kas ir darīts, ka nēesmu visu dienu palaidusi pa vējam. Laiks domāt ...
Visam tam cauri, kas noticis šovasar es izvirpuļoju vienā lielā lidojumā, viss sākās ātri un izčibēja vēl ātrāk. Labi, nav jau tā, ka viss cauri un rīt skolas soma plecos,vēl jau Zabadaks gaida 28tajā. Bet vienalga, tas bija ļoti ātri, un ir noticis tik daudz, ka man vajadzētu visu sākt kārtot un apdomāt, bet tam nav laika, jo no visa notikušā rodas jaunas un jaunas lietas, kurām jāatrod vietas plauktiņos. Vāu, laikam izsakos tā, ka tikai pati saprotu, ko gribu teikt, bet man to vajag izsacīt. Suņa murgi? Drīzāk kaķa, bet lai nu būtu.
Varu pateikt, ka tagad uz Dearty Deal sienas ir mana pieneņpūka, Paula, tavējai ir māsa, bet ne pārnēsājama. Manā somā stāv sagriezts kartons, kas vēl vakar bija vesela glezna, bet nācās sadalīt. Šodien izkāpelējos pa klintīm un apskatīju skaisto Latviju. Rīgā nav kurpju ar papēdi, kas būtu zemāks kā 11 centimetri (negribu būt debesskrāpis). Mans telefons ir nesalabojams un esmu palikusi bez mūzikas un nenoteiktu laiku. Ir vēsi!
Jānobeidz šis murgojums, bet tas bija tieši tik murgains, cik murgaina tagad ir mana galva, vismaz tur vairs nav caurvējš, bet ceļas kaut kas uz orkāna pusi, par vētru saukt negribās... nav jau TIK traki.

Kimieši

Uzliekam fonā lūdzu kaut ko no Imanta Kalniņa, tas tā noskaņai.
Sākšu ar to, ka ir jāiedomājas situācija - tu sēdi uz maza balkoniņa, iespējams, 4tajā stāvā, esi saspiests starp vairāk kā 10 cilvēkiem un fonā skan Imanta Kalniņa dziesmas. Ir tāds rīts, par kuru visi saprot, ka pēdējais. Visi domā par vienu un to pašu (detaļas var atšķirties) un saprot, ka ir tieši starp saviem cilvēkiem, tādiem, par kuriem tiešām var teikt - savējie, manējie, mūsējie. Un uznāk lielā skumja. Tieši tad tu saproti, cik labi ir un bija.
Mēs visi braucām mācīties uz pareizo pusi pagriezt objektīvus un pareizajā laikā nospiest slēdzi, bet iemācījāmies 1000reiz vairāk, par to, kā pareizi taisīt stencilus uz krekliem, tā lai neizplūst, kā top hennas tetovējums, ka pērkot vilciena biļeti "12 uz Rīgu" var dabūt atlaidi, ka sitot vēdeklīšus visiem reizē rodas forša skaņa, ka kaķi IR māksla (!!!), ka outlet alkohola veikals Andrejsalā strādā tikai līdz 18:30 , ka mēdz notikt arī mazi brīnumi - fotoskolai, esot pavisam citā pilsētā vajag lai kāds viņus nobildē un tieši garām nāk modes fotogrāfs, paldies, Vladimir, ka Kārumā nepietiek tualetes papīra, dažs labs pat iemācījās kā pareizi uztīt cigareti un visi sapratām, ka cilvēki, kas ir pazīstami 7 dienas var justies tā it kā pazītu viens otru jau mūžību.
Man tiešām tiešām ir liels prieks, ka neesmu vienīgā, kas grib ar visiem ātrāk satikties. Un vispār, jūs brauksiet pie manis ciemos uz manas omas neapdzīvoto dārza mājeli, kur mēs cepsim desiņas un taisīsim šausmīgi daudz bildes. Vai nu manā dzimšanas dienā (10. oktobrī) vai kaut kad siltākā laikā - jūsu izvēle, bet gaidīšu vienmēr. Un ja man paveiksies - tiekamies pirmdien!
Bet tu neskumsti - ņem zaldātiņus!
Nāc uz manām trepēm - spēlēties!
Es tagad varētu daudz daudz daudz reiz atkārtot "paldies jums par visu", bet tas droši vien būtu lieki, tā pat visi esam viens otram pietiekami pateicīgi, bet kad mēs ar Madaru izdosim to grāmatu, par kokteiļiem no nekā, jūs visi būsiet pirmajā lapā pie pateicībām! (Gan jau Modžo/Mohito neiebildīs, ko?) Un Zanda - es tagad cītīgi meklēju Metric dziesmas!
Man gan aizkustinošās runas nepadodas, nu labi man vispār runas nepadodas (tas pierādījās intervijā pēc izstādes, ceru, ka neviens to nedabūs dzirdēt), bet te nu bija mans mēģinājums. Tad nu atrodiet katrs savu 11to dimensiju (dibensiju), vai arī iesim meklēt kopā.
Tas arī būtu kind of viss.

Tā tam būs būt

Tā tam būs būt, ka virsraksts atkal top bez zināma iemesla viņam tādam būt. Krista atkal raksta nēēnormāli bieži.. Man liekas, ka cilvēki raksta vairāk, kad viņiem iet slikti un neraksta gandrīz nemaz, kad labi. Man tagad iet labi, un tiešām netīk rakstīt. Tikko ieslēdzu The Vines - Spaceship, kūl, dziesma no The O.C., nemaz nesaprotu, kopš kura laika skatos kaut ko tādu, a man patīk. Par Jāņiem, bija labi un ar to pietiek. Par vasaras sākšanos - nav labi un ar to nepietiek. Uzsildiet kāds jūru!
Sēžu un lipinu auskarus ... un lipinu .... un lipinu. Nesaprotu vai pirksti neklausa, vai galva, vai vienkārši nelīp?! Bet jāuzlipina ir, pilsētas svētkos tomēr stendiņā jāsēž. Manā rindā uz noskatīšanos stāv 3 filmas un 1 raidījums, pats stulbākais ir tas, ka nav tā, ka nebūtu laika skatīties. Ja jums būtu suns, kādu jūs liktu viņam vārdu? Pirms pāris dienām pierādījās, ka var būt bezgalīgi daudz variantu, sākot ar Visvaldi un Džordanu, beidzot ar Vhēāļījh un Baltazaru, bet man vienalga viņš būs Otomārs (varbūt labāk Atoms). Beigās palika pie Marko, vel jau projām man tas saistās vairāk ar saldējumu nevis suni. Zemenes ar saldējumu, bilžu fotošoperēšana un Fimo lipināšana... ikdiena.
BB.

Kūl

Cilvēkiem ir kaut kāda tizla īpašība - viņi negrib vai nevar runāt tad, kad būtu jārunā, bet runā (pie tam par daudz runā) tad, kad to nevajadzētu darīt. Tam, kam ir otrādi ir galīgi paveicies, bet es nevienu tādu katrā ziņā nepazīstu. Piemēram, kad vajadzētu norunāt kādu runu publiski, nu nevienam to negribas darīt, dažreiz arī nesanāk. Vai arī, kad runājama ar kādu cilvēku, bet pēkšņi, še tev, vairs nav par ko runāt, bet tu zini, ka vajadzētu, un tad abi izmisīgi savā galvas caurvējā meklē vāŗdus, un ja arī atrod tad katrā ziņā diezgan nesakarīgus. Un ir tādi, kas vienkārši nemēdz noklusēt savas domas, piemēram tā sieviete, kas mēģināja ar Signi pastā uzsākt dialogu par kaut kādu, viņas prāt, netaisnību, kad "man liekas mūs te vienkārši kaitina" (vai kaut kā tamlīdzīgi). Nu labi, ko nu par to.
Šodien nogulēju mājās, pie tam, izrādās, bezjēdzīgi. nu labi, varbūt jēdzīgi, matemātikā nebija jāraksta kaut kādas mistiskās X teorēmas. Valdiņ, c'moon, tas ir ļauni. Laukā to putekļu mākoni nemaz nevar redzēt, vienā ziņā jūtos vīlusies, gaidiju kaut ko vismaz mākonim-parastajam līdzīgu.
Nu labi, nekā laikam vairāk nerakstās.

Sou

Tā kā šodien laiks bija tā neko nācu mājās ar kājām, nemaz nav tik traki, ja neņem vērā milzīgo gribēšanu pa ceļam vienkārši apgulties tur pat uz asfalta. Bet mērot mežvaldēs, viena mežvalde jau nav nemaz tik traki, zinot, ka līdz Rīgai, pēc maniem aprēķiniem, ir 41 mežvalde.
Šodien man cilvēki skaitā ap 4 paprasīja vai tikai man nav par aukstu, sarkasms, protams, laikam jāpāriet uz kādu plānāku mēteli. Plānāks mētelis vienmēr parāda, ka siltais laiks ir klāt, tas man patīk, plānie mēteļi un kurpes. Dodiet kāds kokiem tās zaļās lapas, nu tad točna zināšu, ka siltums ir klāt uz palikšanu.
Gaidu piektdienu, nu labi, tas vienā ziņā ir sāpīgs temats, jo laika ir maz bet viena svarīga lieta paliek neizdarīta. Šogad man galvā ir caurvējš, idejas izpūstas ārā, vienkārši nav un kliedz, ka nebūs arī. Nu tad slēgsim atkal Teenage dirtbag un cerēsim uz iedvesmu.