Par sīkumiem un lielākām lietām

Dr.lv runāšanas sadaļu parasti apskatīju reti, bet tā kā draudzīgajā portālā ir izmaiņas tā pati lec sejā, runājot - lasi mani, vai arī ej tālāk bezjēdzīgi sēdēt twitterī, tava izvēle. Manā priekšā bija šāds teikums - Asaras acīs,bet tu skaties un izliecies, ka dzīve ir vienkārši lieliska., nedaudz patinot uz leju izlasīju kaut ko tieši tik pat 14gadīgas meitenes rakstītu - Neiemīli mani šodien,ja nespēsi mīlēt arī rīt. Sāku domāt ko tas cilvēkam izmaina, kad burvīgi aizkustinošais domu grauds tiek ieteikts citiem. Domāju nenozīmīgas domas, kas (kā tas pēdējā laikā bieži notiek) nonāca pie Vangas pareģojumiem, zemestrīcēm un kariem. Katram cilvēkam dzīvi visvairak apgrūtina dažādi notikumi (tīri loģiski, ko?), protams, mēs saprotam, ka ir globāli svarīgās lietas, iepriekšminētās dabas katastroas u.c. Bet ar visu to apziņu lielākās šausmas ir iešana pie zobārsta, lielākā problēma ir pārāk plāna sega ziemā vai oda uzbrukumi, kamēr tu mēģini aizmigt, viss cits tajā brīdī ir maznozīmīgs.

Katram ir savas robežas, kuras ne par ko negribam pārkāpt un dzīves laikā tās bīdās ar vien tālāk un tālāk.. līdz, nu līdz kam nu mūs noved. Tā ir arī ar tiem runā sadaļas runātājiem, viņu dvēseļu krēslas ir šā brīža pasaules centrs, bet, diemžēl, kaut kad tomēr pienāk laiks paplašināt robežas, saņemt stirpāku triecienu. Atceros, ka man bērnības lielākā vēlēšanās bija, kaut mežos nebūtu mušmiru, lai varētu ņemt un griezt visas sēnes, nešķirojot un nebaidoties paņemt indīgo, nu re, maza bērna lielākais apgrūtinājums - indīgo sēņu esamība. Un ja mēs tagad padomātu par kādu, kurš izdzīvojis Japānas zemestrīces/cunami, viņa robežas noteikti ir ļoti tālau, viņš noteikti novērtē iespēju naktī dzirdēt odu un vispār - dzīvot. Jā, garšs muļķīgs teksts, bet par to es tagad domāju.

Pēdējā laikā sanāk domāt ļoti daudz, par fundamentālām lietām, vispār par to, cik ļoti savādi viss pēkšņi liekas. Tas viss jau ir atrunāts un par to ir lasīts daudz, bet arī man liekas, ka mēs kaut kam tuvojamies. Visi var pieņemt to, ka viņu personīgās pasaules gals kaut kad pienāks, varbūt drīzāk kā gribētos, bet līdz pašiem dziļumiem neviens to neatzīst, paliek tā doma - nu c'moon, tas nav reāli, tā nebūs. Man ir tieši tā pat, un paskatoties uz visu no malas protams sāk palikt bail, vis vairāk par to, cik daudz kas nav izdarīts un tādā garā. (Tagad varētu uzskaitīt aizkustinošu sarakstu, bet nē).

Nezinu kādu, kas tiešām uztrauktos par vispārējo pasaules galu vairāk kā par savas personīgās izbeigšanos. Ja nu vienīgi tas cilvēks ir cieši nolēmis pārdzimt par kādu krabi vai susliku, nu - iedzīvoties nākamajā dzīvē. Tas var pienākt jebkad, bet visi tie pareģojumu mēģina konkretizēt datumu, spiedīgi un stresaini.

Tomēr, par laimi, mums labi sanāk nedomāt par lielām lietām, kas strauji tuvojas (piemēram par briedi ceļa vidū, braucot ar 180 km/h). Cilvēks atkal pasmejas, ieraugot apģērbtu sunīti, pasmaida dzirdot uzslavu un baidās, ejot pie zobārsta. Ir tādi, kas laicīgi paslēpjas pazemes bunkuros, un ir tādi, kas turpina dziedāt un dejot un neko tā īsti negaida, kas būs būs. Mēs baidāmies no nezināmā, bet visā savā stulbumā esam pietiekami gudri, lai nepievērstu tam uzmanību. Nekdienišķš laiks liek padomāt par sīkumiem, novērtēt sev sniegtās iespējas. Es ceru, ka cilvēki kaut nedaudz mainīsies, padomās par mirkli un nedaudz arī par mūžību. Mans kaķis, laikam, arī kaut ko vēlas teikt, aktīvi bradā pa klaviatūru, tas laikam nozīmē, ka pietiek rakstīt.